Mahmutlara ir viens no maciņam visdraudzīgākajiem Antālijas piekrastes kūrortiem, kas atrodas 12 km no Alānijas.

Pateicoties kūrorta attālumam no lidostas, viesnīcas piedāvā ļoti zemas cenas, pat sezonas laikā. Tāpat kā kaimiņu kūrortos, arī Mahmutlarā ir daudz celtņu, kas celtas gar intensīvu automaģistrāli, kā arī pāris mīlīgas paralēli esošas ieliņas. Tomēr ne visur tuvējā apkārtnē ir tik gleznainas ainavas. Mahmutlaras atšķirības zīmes ir tirkīza ūdens un fantastiskas kalnu ainavas, kuras klāj priežu meži.

Liela daļa pludmaļu Mahmutlarā atrodas pāri ielai pretim viesnîcai un, drošības labad, ir pazemes pārejas. Piekrasti pārsvarā klāj oļi, taču dažas viesnīcas, saviem viesiem par prieku, mēdz nokaisīt smiltis, kuras, jāteic, diezgan ātri atkal jau nomazgājas.

Mahmutlarā ir simpātisks parks at ziediem, strūklakām un soliņiem. Vasarā netālu no šī parka, Barbarosas bulvārī var sastapt dažādus māksliniekus un amatniekus, kuri pārdod rokām darinātus suvenīrus. Šeit var iegādāties izstrādājumus no ķirbja, bižutēriju, māla plāksnes un trikotāžu.

Divas reizes nedēļā Mahmutlarā notiek tirgus, kurā var iegādāties arī svaigus augļus un dārzeņus, apģērbu, apavus un suvenīrus.

Kā apgalvo vietējie iedzīvotāji, vakarā cenas precēm krīt līdz pat divām reizēm, un pārdevējus ir krietni vieglāk pierunāt uz kaulēšanos. Bez tam var apmeklēt arī lielos tirdzniecības centrus, kas atrodas pa ceļam uz Alāniju un saucas "Alanyum".

Ir vērts ielāgot, ka visapkārt piedāvātās "senās monētas" apmēram 99 % ir pakaļdarinājumi. Lai arī kāda nebūtu to cena. Tomēr, kā suvenīrs, tas ir tīri labs variants.

Turklāt Mahmutlaras rajonā atrodas antīkās pilsētas Sjedra un Laertes, kur saglabājušās gan mošejas, gan karavānu piestātnes, kuras noteikti ir vērts apskatīt. Taču pats populārākais vietējais apskates objekts ir Dimčai upe, kas ir slavena ne tikai ar savām gleznainajām alām, bet arī ar zivju restorāniem. Un, lai arī šī upīte nav tik slavena kā Manavgata vai Daljana, to ir vairāk kā vērts apmeklēt. Šī upe uzsāk savu tecējumu augstu kalnos, netālu no senās Konjas pilsētas un pa kalnu aizām tek uz Vidusjūru.

Netālu no ciematiņa upē ir izveidojusies ala ar sāļo ezeru, kuru no visām pusēm ieskauj brīnumaini stalagtītu un stalagmītu veidojumi. Pēc pamatīgas pastaigas gar zaļajiem krastiem un pa daudzajām alām, tūristi pārsvarā izvēlas doties restorāna virzienā. Un pareizi dara, jo šai upē dzīvo pasakainas foreles, kuru garšu vietējie pavāri ar savu meistarību padara pilnīgu.