Apbrīnojama virs un zem zemes - Kapadokija
Esot Kapadokijā pirmoreiz, neviļus piezogas doma, ka atrodaties uz citas planētas. Tik neatkārtojama un ne kam citam līdzīga ir šejienes ainava. Vulkāni ar sniegotām galotnēm, mazāki atsevišķi stāvoši kalni, klinšu masīvi un auglīgas ielejas - tas viss neticamā veidā un krāšņumā šeit iemājojis.
Vairāku tūkstošu gadu laikā ūdens un vējš ir izcirtuši no vulkāniskā tufa brīnišķīgus dabas kanjonus, stabus, torņus un pat piramīdas. Apbrīnojama šeit ir ne tikai fantastiskā vietējā daba, bet arī romiešu, hetu un desmitiem citu šeit reiz pabijušo tautu atstātais kultūras mantojums.
Kapadokijā ir milzīgs skaits alu tempļu, šūnu, kriptu un klosteru, kuru vēsture skaitāma sākot ar Kristus dzimšanu. Bet Derinkuju pazemes pilsēta tika izveidota 1. tūkstošgadē pirms mūsu ēras. Šī kultūras mantojuma ziņā bagātā teritorija atrodas Turcijā, Centrālās Anatolijas reģionā. Goreme Nacionālais parks, kurš atrodas Kapadokijas centrālajā daļā, kopā ar kapadokiešu alām ir iekļauts pasaules kultūras un dabas mantojumu sarakstā UNESCO.
Kapadokijas nosaukums ir cēlies no hetu valodas un nozīmē „tīrasiņu zirgu zeme”. Kapadokijas vēsture aizsākās 5. tūkstošgadē pirms mūsu ēras. Visu savu pastāvēšanas periodu šī teritorija ir atradusies dažādu civilizāciju krustcelēs, esot pakļauta te hetu, te persiešu, Romas un Osmāņu impērijām, te citiem mazākiem iekarotājiem.
Kapadokijas tūristu centrs ir Goreme pilsētiņa. Pie ieejas pilsētā jūs sagaidīs lielisks brīvdabas muzejs, ieleja ar klinšu baznīcam, kurās, savukārt, ir freskas no Jaunās Derības.
Kapadokija ir slavena ar savām pazemes pilsētām, kuras klintīs bija izkaluši pirmie kristieši, kas slēpjoties glāba sevi Mazāzijas tuksnešainajos nostūros imperatora Diokletiana valdīšanas laikā. Šajās alās cilvēki dzīvoja vairākus gadsimtus. Apmēram pirms 50 gadiem, netālu no Derinkuju, arheologi atklāja pazemes pilsētas, kuras sniedzas pat vairāk kā 10 metru dziļumā. Tās veido kilometriem gari labirinti ar galerijām, kā arī dzīvošanai un saimniecībai paredzētam telpām. Septiņos pazemes līmeņos atrodas pagrabi, šķūņi, akas, ēdnīcas, ventilācijas šahtas, staļļi, vīna pagrabi, kā arī cietums, baznīca un skola.
Kapadokija ir slavena arī ar saviem amatniekiem: podniekiem, vīndariem, audējiem un akmeņkaļiem. Keramikas māksla šai apriņķī bija izplatīta jau hetu valdīšanas periodā, šo tehniku līdz pat šodienai izmanto Avanosas amatnieki. Katru izstrādājumu vispirms trīs dienas kaltē saulē un tikai tad liek ceplī. Krāsnī, kurā apdedzina traukus, pievieno ne tikai malku, bet arī aitu vilnas saišķus, salmus un pat rozīnes. Pateicoties šai īpašajai apstrādes tehnikai, vietējo podnieku izgatavotie trauki, uzsitot ar pirktu, skan gluži kā zvaniņš.
Bagātīgā šīs vietas vēsture bija iedvesmojusi slaveno Josifu Brodski radīt dzejoli ar nosaukumu „Kapadokija”, kurā tiek atspoguļota Mitridata kauja. Turklāt pastāv spekulācijas, ka neparastās Kapadokijas ainavas un pazemes mitekļi ir iedvesmojuši Džordžu Lukasu, veidojot fantastiskās Tatuina ainavas filmai „Zvaigžņu kari: Jaunā cerība.” Vēl jo vairāk, vietējie iedzīvotāji var pat norādīt uz precīzām vietām, kur it kā ir notikušas filmēšanas.
Tie, kuriem ir laimējies pabūt Kapadokijā, nebeidz vien atstāstīt leģendu, ka mijkrēslī, cilvēkiem ieslīgstot Morfeja valstībā, pa vienu no klints sienām no savām pazemes slēptuvēm izlido labās fejas. To ieraudzīt gan varot tikai tie, kuriem ir laba un tīra sirds un kuri nav pazaudējuši spēju ticēt brīnumiem un pasakām.
Esat gatavi aizraujošām Turcijas brīvdienām jau drīzumā?
