Sarežģīti ekonomiskie apstākļi, šaubas par rītdienu, dzīves tempa pieaugums, augsts ambīciju līmenis, nesekmīgi piemērota darba meklējumi, pārmērīga darba slodze, informācijas trūkums, vai, gluži otrādi - tās pārbagātība, strīdi un konflikti darbā, kā arī mājās, ko papildina pieaugošā urbanizācija un nožēlojams apkārtējās vides stāvoklis - tas viss veicina nervu sistēmas pārslodzi.

Emocionālā stresa ietekmē mainās bioķīmiskais asins sastāvs, samazinās elektrolītu skaits, kā arī asinsvadu sieniņām sāk pietrūkt skābeklis, kas veicina to pārveidošanos. Attīstīto valstu epidemioloģiskie izmeklējumi jau sen pierādījuši stresa tiešo ietekmi uz smadzeņu asinsvadu saslimšanām.

Pierādīts arī, ka emocionālais stress ir krietni izplatītāks pilsētās nekā lauku apvidos. Pētot iedzīvotājus kopumā, atklājās, ka tas biežāk sastopams to cilvēku vidū, kuru ikdienas darbs saistīts ar palielinātu nervu slodzi: sakaru darbiniekiem, žurnālistiem, tiem, kuri strādā skaļās rūpnīcās, transportlīdzekļu vadītājiem, u.c. Šiem ļaudīm, biežāk nekā populācijai kopumā atklāj hipertensiju un tās komplikācijas. Divas reizes biežāk nekā fiziska darba veicējiem, šo slimību atklāj intelektuālā darba veicējiem.

Analizējot emocionālā stresa ietekmi uz sirds-asinsvadu slimību attīstību, atklājās, ka liela nozīme ir personības tipam. Psihologi raksturo A tipu, kā tādu, kuram piemīt steigas sindroms, kam raksturīgs enerģisks uzvedības stils ietverošs sevī nespēju atslābināties, nepacietību un mūžīgu steigšanos. Šie cilvēki pārmērīgi kontrolē sevi un apkārtējos. Viņi parasti ātri kustās, runā un ēd, kā arī var nodarboties ar dažādām lietām vienlaikus.

Šim personības tipam ir nosliece uz stresa situāciju radīšanu un nokļūšanu tajās. Stenokardija, miokarda infarkts, cerebrovaskulāri (smadzeņu asinsrites) traucējumi šim tipam novēroti biežāk, nekā otram - B tipam. Arteriālo hipertoniju sasaista ar tādām emocijām, kā dusmu apspiešana, aizkaitināmība un agresivitāte.

Stress ne vienmēr ir kaitīgs - tas palīdz mums ātri reaģēt dažādās situācijās. Savukārt, ja stress ir ilgstošs un nepārejošs, tas var novest pie asinsvadu distonijas, hipertensijas, neirozes un daudzām citām saslimšanām, kā arī saasināt jau esošās. Lai gan pilnībā izlsēgt emocionālo stresu nav iespējams, samazināt tā ietekmi var sagatavojot cilvēka adaptīvos mehānismus stresa situācijām ar fizisku un garīgu treniņu palīdzību, tādejādi izlādējot nenoreaģētas emocijas.

Jau antīko laiku filozofi zināja, kas nepieciešams veselīgai psihiskā līdzsvara un dzīves gudrības iegūšanai. Dēmokrits par ideālu uzskatīja “eutīmiju”, jeb mierīgu, līdzsvarotu dzīvi. “Ataraksiju” - nesteidzīgu un mierīgu dzīvi daudzināja Epikūrs, savukārt izcilais čehu skolotājs un domātājs Jans Amoss Kamenskijs savos “Dzīves noteikumos” rakstīja, ka “darbaspēju uzlabošanai, ik pa laikam sniedz sev atpūtu vai arī nomaini darba veidu. Tur, kur saspringums nemijas ar atpūtu, nav arī izturības. Pārāk nospriegots loks mēdz pārlūzt.”

Protams, ka uzdevums nav visiem spēkiem censties izvairīties no apgrūtinājumiem un problēm-situācijām, pavadot savu dzīvi dīkstāvē un slinkojot. Nepieciešams mācīties pārvarēt šķēršļus dzīves ceļā un izveidot tiem garīgu imunitāti. Strādāt un izbaudīt pelnīto atpūtu.